Ar kādām sajūtām atgriezies drīz pēc tam Latvijā?
Nenoliedzami patīkami atgriezties mājās. Cilvēki bija sekojuši un dzirdējuši par manu uzvaru Kalifornijā. Vēl joprojām mani apsveic par šo panākumu, kas ir ļoti patīkami. Jutu arī palielinātu interesi no medijiem, kas par šo notikumu informēja visu Latvijas sabiedrību.
Viens no galvenajiem iemesliem kādēļ bija Latvijas čempionāts šosejas riteņbraukšanā. Kas bija tas iemesls, kādēļ izšķīries nestartēt individuālajā braucienā?
Ja man individuālā brauciena ritenis būtu bijis Eiropā, es noteikti startētu. Tomēr to ņemt līdzi no ASV, ņemot vērā, ka īsti par uzvaru nebija iespēja pacīnīties, nebija lielas vēlmes. Apzinos, ka biju spējīgs cīnīties par godalgu, bet ne uzvaru.
Kāds iespaids Tev radās par šī gada Latvijas čempionāta grupas braucienu, kas pēc ilga pārtraukuma norisinājās Dobelē?
Sacensības bija pietiekami labi noorganizētas. Man bija prieks, ka tiesneši labi nostrādāja arī pie dzelzceļa pārbrauktuves, kas bija aizvērusies. Trases garums bija lielāks, nekā plānots. Tomēr domāju, ka sacensības izvērtās ļoti interesantas ne tikai skatītājiem, bet arī pašiem braucējiem. Līdz pēdējiem desmit kilometriem nebija skaidrs uzvarētāja liktenis. Dobeles aplis bija pietiekami labs, tomēr sacensību interesantums vairāk ir atkarīgs no tā, kā tiek braukts un kā izvēršas to gaita.. Varēja būt scenārijs, ka aiziet atrāviens ar diviem cilvēkiem, kamēr pārējie bumbulētu. Tad būtu pilnīgi garlaicīgi. Šajā reizē jau pirmajā aplī bija pietiekami nopietns desmit riteņbraucēju liels atrāviens. Abu pašmāju kontinentālo komandu braucēji uz beigām nedaudz salūza, jo ne visi tik garu distanci nebija braukuši sacensībās. Pēc 180 kilometriem īsti citiem atrāvienā esošajiem braucējiem nebija tik daudz spēka palicis, lai sekotāju grupa mūs nenoķertu.
Kā tu pats juties pirms pēdējā apļa?
Sajūtas bija diezgan labi, bet jutu, ka no aizmugures nāk divi motori ar vairākiem palīgiem. Centāmies cīnīties kopā ar Viesturu Lukševicu, tomēr arī viņš nav līdzenuma braucējs. Tad, kad mani noķēra, es varēju vēl pacīnīties, tomēr tiku morāli sagrauts. Tajā brīdī, kad visi bijām kopā, es jau psiholoģiski padevos. Nebiju domājis, ka arī pārējie, kas nebija atrāvienā, būs tik saguruši. “Rietumu – Delfin” komandai vajadzēja šīs sacensības uzvarēt, bet Saramotins parādīja savu ātrumu un meistarību.
Sezonas otrajā daļā startēji vēl divos augstākās kategorijas velobraucienos Ziemeļamerikā. Lielu progresu, salīdzinot ar pagājušo gadu, piedzīvoji “USA Pro Challange”…
Gadu iepriekš man šajās sacensībās galīgi negāja, jo tās norisinājās augstkalnes apstākļos, kas prasīja īpašu gatavību. Šajā gadā sagatavošanās process bija nedaudz citādāks. Jau esot Latvijā dzīvoju augstkalnes teltī, bet treniņos atrados gandrīz 1000 metrus augstāk nekā pirms tam. Šīs abas lietas nospēlēja lielu un būtisku lomu. Lielu palīdzību sniedza Jānis Kaupe, kurš palīdzēja ar idejām par gatavošanos procesu. Man bija iespēja cīnīties par labāko desmitnieku. Protams, bija vairākas nianses, kas varēja izdoties vēl labāk. Ja būtu bijusi iespēja īsi pirms šī velobrauciena startēt īsās divu dienu sacensībās, iespējams, būtu labākā sacensību ritmā. Tomēr kopumā izcīnīto astoto vietu vērtēju kā ļoti labu rezultātu.
Jau nedēļu vēlāk abi ar Andžu startējāt Kanādā notiekošajā “Tour of Alberta” velobraucienā. Kā izdevās pozitīvās emocijas un sekmīgo sniegumu pārnest uz šīm sacensībām?
Tur bija tā problēma, ka šeit man pietrūka nedaudz svaiguma, tomēr parādīju cienījamu sniegumu. Pēdējā etapā mūsu komanda sagādāja lielas raizes līderiem – “Trek Factory” vīriem. Viņiem nācās lūgt palīdzību no citām pasaules tūres komandām. Tas vēlreiz parādīja mūsu agresivitāti un nepiekāpīgumu. (Toms Skujiņš kopvērtējumā izcīnīja septīto vietu, bet Andžs Flaksis bija 14.)
Šīs sacensības izcēlās ar ļoti drēgnajiem un laika apstākļiem…
Jā, bija ļoti auksts, lija lietus un brīžiem nācās saskarties arī ar sniegu. Tas arī atstāja lomu uz to, kā šīs sacensības tika aizvadītas. Lietus izdangāja vairākus zemesceļu sektorus, kā rezultātā tika saīsināti posmi. Tomēr visiem velobrauciens bija vienāds un visi sportisti cīnījās.
Aizvadītajā sezonā ne tikai pašmājās, bet arī lielajās sacensībās, problēmas sagādāja sportistu novirzīšanās no distances maršruta. Tā notika arī “Tour of Alberta” velobrauciena posmā, kur atrāvienā neilgi pirms tam bija arī Andžs. Kāds ir tavs viedoklis par šādām situācijām?
Ļoti žēl, ka tā notika. Kanādā tajā dienā bija ļoti slikti laika apstākļi, bet šī novirzīšanās no maršruta posmu padarīja vēl daudz sliktāku. Ārā gaisa temperatūra bija ap trīs grādiem pēc celsija, lija lietus. Kamēr braucām, to tik ļoti nejuta, bet apstājoties kļuva ļoti auksti. Skatījāmies ar Andžu viens uz otru un smējāmies par to, cik ārā ir auksts. Pārējie skatījās uz mums kā idiotiem un domāja, ko mēs darām. Tas, ka mūs aizveda nepareizi, man liedza pacīnīties par augstāku vietu kopvērtējumā un komandai par uzvaru posmā. Es domāju, ka mūsu komanda no šī zaudēja visvairāk.
Sezonas beigu daļā tieši ASV norisinājās pasaules čempionāts, kurā līdz pēdējam brīdim bija cerība par startu grupas braucienā. Kā pats uztvēri šo gaidīšanas situāciju?
Es gribēju startēt, tomēr šī cerība bija diezgan naiva. Uz to arī norādīju. Jebkurā gadījumā man ir liels prieks, ka mūsu izlases vadība centās panākt manu dalību, tomēr tā atlase uz startu ir ļoti stingra. Nebija pamats domāt, ka latviešu dēļ tiks pieļauti kādi izņēmumi reglamentā. Mani psiholoģiski tracināja šī neziņa. Nākamajā gadā pasaules čempionāts norisināsies Katarā, kur ir pilnīgs līdzenums. Vairākkārt esmu teicis, ka šādās sacensībās man nebūs ko darīt, jo tās ir piemērotas izteiktiem sprinteriem.
Tavā CV ir atrodams ieraksts par dalību pirmajās Eiropas spēlēs, kur izcīnīji 22. vietu grupas braucienā. Kāds iespaids tev palika par šo tik ļoti diskutablo pasākumu?
Šīs spēles bija diezgan interesantas. Organizācija un spēļu ciemats bija labā līmenī. Lielākā problēma riteņbraucējiem bija treniņu vietu trūkums, jo Azerbaidžānas ceļi ir bīstami. Mūsu veda uz noslēgtiem ceļu, tomēr tas bija 14 kilometru garš divjoslu ceļš, kuram apkārt atradās tikai un vienīgi stepe. Pašas sacensības izvērtās interesantas, un arī trase bija labā līmenī. Atbrauca arī lieli vīri, kurus visi respektēja. Lai arī jau trešajā aplī man nācās braukt ar citu riteni, rezultāts bija pietiekami labs. Šīs sacensības vairāk braucu pieredzes dēļ, jo ne katru dienu ir iespēja braukt 230 kilometru garas sacensības. Tas palīdzēs sagatavoties pasaules čempionātiem un Olimpiskajām spēlēm gan distanču garumaMan arī bija prieks pirmo reizi būtu šajā valstī, redzēt tās kultūru.
Amerikas tūres rangs… Cik lielu uzmanību tam veltīji tu un tava komanda?
Pārāk daudz uz to nekoncentrējāmies, jo mums nebija viena izteikta līdera, uz ko strādāt katru reizi. Kad pienāca noslēdzošās sezonas sacensības (“The Reading 120” UCI 1.2 kategorijas velobrauciens, kurā Toms izcīnīja otro vietu), par to domājām vairāk. Es zināju, ka man bija jābūt pirmajam vai otrajam, lai iegūtu nepieciešamo punktu skaitu. Tas man ļāva kļūt par jauno ranga līderi, ko arī izdevās nosargāt līdz beigām.
Beidzot vidusskolu, tu izšķīries par labu riteņbraukšanai. Vai izvēles mērķis bija, lai kādu dienu nokļūtu visaugstākajā šī sporta veida līmenī – pasaules tūrē?
Jā, bet ne tikai tas. Viens ir nokļūt šeit, bet otrs sevi apliecināt. Es nevēlos nobraukt tikai šīs divas sezonas, uz kurām man ir līgums. Negribētu būt viens no peletona dalībniekiem, bet gan būt starp tiem, kurš cīnās par uzvaru.
Sezonas laikā sacīji, ka par tevi nav bijusi aktīva interese no pasaules tūres komandām. Kad tu to sajuti?
Nebija ļoti liela interese no komandām. To sajutu tikai septembrī, kas bija ļoti vēlu. Tas notika pēc “Tour of Alberta” daudzdienu velobrauciena. Jāsaka, ka fani un citi riteņbraukšanā iesaistītie jau sezonas laikā jautāja man par to, ar ko esmu noslēdzis sadarbību. Netrūka arī daudz baumu. Man ir patiess prieks, ka izdevās noslēgt sadarbību tieši ar šo komandu.
Vai bija vēl kāds variants, pirms noslēdzi līgumu ar “Cannondale Pro Cycling” vienību?
Jā, bija vēl viens variants, kas parādījās neilgi pirms vienojos ar šo vienību. Es zinu, ka “Cannondale” vienībā man tiks dota iespēja pašam pacīnīties par rezultātiem. Komandas inventārs ir lielisks. Man ļoti patīk “Cannondale” velosipēdi. Kolektīvs jaunajā komandā ir ļoti atvērts. Esam 16 dažādu nāciju sportisti apvienoti.
Kāds bija tavs pirmais priekšstats par jauno komandu, esot pirmajā nometnē?
Komandā ir diezgan atjaunināts sastāvs. Nebija tā, ka nācās ieiet 30 cilvēku kompānijā, kas jau ilgi bijuši kopā. Komandā ir ļoti labs gars. Visi ir atvērti un komunikabli. Nebija arī valodas problēmu, jo visi saprot un runā angliski.
Vai ar komandas vadību esi runājis par savu lomu tajā?
To mēs redzēsim vēl pēc sezonas sākuma. Savu kalendāru lielos vilcienos jau es zinu. Lielajās sacensībās mans uzdevums būs palīdzēt komandas līderiem, tostarp Rigoberto Uranam. Ja es būšu spējīgs pierādīt sevi, kā rezultāta devēju, zinu, ka arī mani atbalstīs.
Kāda tev bija saskarsme ar “Cannondale” komandu iepriekšējās sezonās?
Es zināju vairākus braucējus un arī tehniskās apkalpes darbiniekus. Tas arī man palīdzēja ieintegrēties komandas sastāvā. Jāpiemin, ka “Hincapie” komandas ārsts šobrīd būs viens no “Cannondale” ārstiem. Tas arī man daudz palīdzēs.
Kāds būs tavs sacensību sezonas kalendāra sākums?
Sezonu es uzsākšu Maljorkā, kur arī gaidāma komandas nometne. Pēc tam aizvadīšu vairākas sacensības Francijā un Beļģijā. Aprīlī plānoju startēt Flandrijas velobraucienā un trijās Ardēnu Beļģijā. Tās ir sacensības, kurās ļoti vēlos startēt.
Iepriekš tev izdevās izcīnīt otro vietu U23 vecuma grupas Flandrijas klasikā…
Jā, es gribu šeit atgriezties un pierādīt, ka varu cīnīties ar lielajiem vīriem. Šīs sacensības būs ļoti fiziski smagas, kas man ļoti patīk.
Ko tu vēlies paveikt savā pirmajā profesionāļa sezonā?
Es esmu par to domājis. Vēlos, lai sacensību pēdējā stundā es neesmu tas, kurš sastāda peletona masu, bet gan cīnās par uzvaru, vai palīdz to darīt komandas biedriem. Vēlos būt iekšā šajā cīņā līdz pēdējam.
Kur atradīsies tava bāzes vieta gaidāmajā sezonā?
Esmu apmeties Džironā, kas atrodas Spānijā uz ziemeļiem no Barselonas. Šeit atrodas manas komandas bāze, kur dzīvo arī vairāki citi riteņbraucēji no vienības. Salīdzinoši tuvu atrodas Barselonas lidosta, no kurienes var ērti atlidot uz Latviju.
Kāds būtu tavs novēlējums Latvijas riteņbraukšanas sabiedrībai?
Es gribētu teikt, ka ritenis ir ne tikai lielisks veids, kā sevi noturēt fiziski labā formā, bet arī ir lieliski piemērots pārvietošanās līdzeklis vasarā. Es novēlu izbaudīt dzīvi uz divriteņa!
Avots www.lrf.lv